Manas jubilejas svinībām bija jākļūst par triumfa svētkiem. Es biju panākusi paaugstinājumu darbā, mēs ar vīru beidzot bijām nomaksājuši hipotekāro kredītu, un es jutos savas formas virsotnē, līdz pie durvīm piezvanīja mana “otrā mamma”
Antoņina vienmēr prata izteikt tādus komplimentus, pēc kuriem gribas ieiet dušā un nomazgāt no sevis nepilnvērtības sajūtu. “Ak, kāda kleita, drosmīgi taviem gurniem”, “Tu esi tik ļoti novājējusi, laikam darbā daudz nervozē?”. Taču šoreiz viņa pārspēja pati sevi.
Cik brīnišķīgi slikti jūs izskatāties…Viesi sēdēja pie galda, skanēja tosti. Dāvanu pasniegšanas brīdis vienmēr ir mazliet mulsinošs, tomēr patīkams. Vīramāte piecēlās, palūdza klusumu un runāja ilgi: par to, cik ātri skrien laiks, ka sievietes skaistums ir zieds, kas tik ātri novīst, ja to nemēslo, un ka vīram vajadzīga pievilcīga sieva.
Un te nu man pasniedz maisiņu, es attinu čaukstošo papīru, iekšā guļ divas kastes: pirmā ir grīdas svari. Savukārt otrajā ir kosmētikas komplekts, uz kura milzīgiem burtiem, it kā sauciens pēc palīdzības, rakstīts: “45+. Pret grumbām”.
Iestājās klusums, vīrs nosarka tā, ka sāka saplūst ar galdautu. Viesi saskatījās, bet Antoņina mirdzēja:
– Tas, bērniņ, nākotnei, – viņa skaļi teica, pārtraucot klusumu. – Profilakse ir labākā lieta. Bet svari… nu, tu pati teici, ka pēc Jaunā gada svētkiem džinsi ir par šauru, es taču kā māte rūpējos.
Es pasmaidīju, pateicu “paldies” un noliku dāvanas zem galda. Vakars bija bezcerīgi sabojāts; lai cik ļoti es censtos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, manā iekšienē vārījās kokteilis.
Aukstais ēdiens, kuru gatavoju pusgadu
Es nesāku rīkot skandālu un neizmetu svarus (lai gan ļoti gribējās tos nomest no balkona). Es novietoju krēmu redzamā vietā vannas istabā, bet to nelietoju. Katru reizi, ienākot pie mums ciemos, Antoņina apmierināti pamāja, redzot savas dāvanas:
– Lieto? – viņa jautāja.
– Taupu īpašiem gadījumiem, – es atbildēju.
Tuvojās viņas dzimšanas diena, 55 gadi – nopietns datums, kas prasa nopietnu pieeju.
Es ilgi domāju, ko dāvināt; variantu ar krēmu es uzreiz atmetu. Tas būtu pārāk plakani un parādītu, ka viņas “dāvana” mani ir aizskārusi. Man vajadzēja kaut ko smalkāku, kas trāpītu pa viņas galveno problēmu. Kāda ir Antoņinas galvenā problēma? Viņas mēle, neremdināmā vēlme dot padomus, kritizēt, iejaukties mūsu dzīvē, komentēt katru manu soli – no aizkaru krāsas līdz burkānu griešanas veidam zupai.
Es devos uz grāmatnīcu, klīdu starp plauktiem un atradu dārgumu (kvalitatīvu dāvanu izdevumu cietajos vākos) ar uzkrītošu nosaukumu: “Māksla klusēt. Kā turēt mēli aiz zobiem un saglabāt attiecības ar tuvajiem”. Savukārt apakšvirsrakstā bija rakstīts: “Praktisks ceļvedis tiem, kam patīk dot neprasītus padomus”. Tas bija ideāli, taču es nospriedu, ka ar to ir par maz. Un nolēmu pie grāmatas piepirkt vēl kaut ko: skaistu, lielu lupu ar ziloņkaula rokturi.
“Bet tas tev par krēmu un svariem”
Restorāns, atkal viesi: radinieki, kolēģi. Antoņina ir uzmanības centrā, visa puķēs un glaimos (viņa dievina būt par visuma centru). Pienāca mūsu kārta ar vīru apsveikt. Jānis, kā vienmēr, pateica kaut ko siltu un neitrālu, pasniedza no mums abiem dāvanu karti spa salonā (mēs neesam zvēri, un dāvanas oficiālā daļa bija pieklājīga).
– Bet šis, Antoņina, ir personīgi no manis, – es teicu, izvelkot savu saiņojumu. – Tā teikt, papildinājums. Dvēselei un pašizaugsmei.
Viņa ar interesi paņēma maisiņu un, atšķirībā no manis, sāka to atvērt nesteidzīgi, izbaudot mirkli. Pirmā viņa izvilka lupu: – Cik jauki, – viņa brīnījās. – Antikvariāts? Bet kam tas? Es laikam pagaidām redzu tīri labi.
– Tas ir tāpēc, lai labāk saskatītu apkārtējo cilvēku labās īpašības, nevis tikai trūkumus, – es maigi, ar smaidu noteicu.
Viesi pieklājīgi iesmējās, vēl neuztverot visu sāli. Vīramāte gan sarauca pieri, bet klusēja. Un tad viņa izņēma grāmatu, izlasīja nosaukumu. Sākumā pie sevis, bet tad viņas lūpas sakustējās, bez skaņas atkārtojot: “Kā turēt mēli aiz zobiem…”.
Viņa pacēla acis pret mani.
– Tā ir… grāmata? – viņa izdvesa. Balss nodevīgi nodrebēja.
– Jā, Antoņina, – skaļi un skaidri atbildēju, skatoties viņai tieši acīs. – Jūs taču manā jubilejā tik rūpīgi devāt mājienu, ka man jāstrādā pie sava izskata. Es nodomāju, ka 55 gados ir īstais laiks parūpēties par iekšējo pasauli un harmoniju ģimenē. Man šķita, ka jums tas būs tikpat noderīgi kā man – krēms.
Vīramāte kļuva sarkana, taču nevarēja rīkot izrādi viesu priekšā – tas tikai apstiprinātu, ka grāmata viņai ir nepieciešama.
– Paldies, – viņa sausi noteica un nolika grāmatu pie malas, it kā tā būtu beigta žurka. – Ļoti… oriģināli.
“Vai jūs jau izlasījāt dāvanu?”
Jūs domājat, ka mēs pārstājām sarunāties? Nē. Viņa pat pēc tam neuzrīkoja man teātri. Notika kaut kas daudz interesantāks. Attiecības mainījās; tajā vakarā es devu saprast, ka šo spēli var spēlēt divatā. Ka uz katru “nevainīgu” mājienu es atradīšu, ko atbildēt, un mana atbilde būs tieša. Pirmās divas nedēļas viņa zvanīja tikai Jānim. Ar mani sarunājās uzsvērti vēsi, oficiālā tonī, bet pēc tam ledus sāka kust.
Pārsteidzoši, bet neprasīto padomu daudzums saruka par 90%. Viņa pārstāja komentēt manu svaru un kritizēt manu ēdienu. Katru reizi, kad viņa pavēra muti, lai pateiktu kārtējo dzelonīgo piezīmi, es vienkārši daudznozīmīgi paskatījos uz viņu un pajautāju:
– Antoņina, kā jums patīk grāmata? Vai tikāt līdz nodaļai par taktiskumu? Viņa uzreiz aprāvās.
Jauns sākums vai vienkārši pamiers. Kopš tās dienas ir pagājis gads. Antoņina vairs necenšas būt mana “otrā mamma”, kura audzina nepaklausīgu bērnu, bet gan drīzāk sabiedrotā, kura beidzot sapratusi spēles noteikumus. Tomēr vislielākais pārsteigums mani gaidīja nupat, manā nākamajā dzimšanas dienā.
Es atkal klāju galdu, un iekšēji biju saspringusi, gaidot, ko viņa izvilks no sava “pārsteigumu maisa” šoreiz. Kad pienāca dāvināšanas brīdis, Antoņina piecēlās, nosvērta un pat nedaudz svinīga. Viņa neizvērsa garu runu par vīstošiem ziediem. Viņa vienkārši pasniedza man nelielu, gaumīgi iesaiņotu kārbiņu.
– Tas tev, – viņa teica, un šoreiz viņas balsī nebija ne miņas no ierastā sarkasma. – Es ilgi domāju. Patiesībā, es pat izlasīju to nodaļu par taktiskumu… divreiz.
Es atvēru kārbiņu. Tur nebija ne svaru, ne krēma. Tur bija eleganta sudraba piespraude kamēlijas zieda formā. Bet pie tās bija maza zīmīte: “Skaistums nav tikai tajā, ko redz spogulis, bet tajā, kā mēs jūtamies kopā. Paldies par pacietību.” Es paskatījos uz viņu un pirmo reizi ieraudzīju nevis manipulatīvu vīramāti, bet vienkārši sievieti, kura arī baidās no vecuma un vientulības. Es piegāju un viņu apskāvu. Viņa uz brīdi sastinga, bet tad atbildēja ar ciešu spiedienu.
Mūsu attiecības nekad nebūs perfektas, un esmu pārliecināta, ka reizēm viņai joprojām niez mēle pamācīt, kā pareizi jāvāra zupa. Taču tagad, kad viņa nejauši sāk teikumu ar vārdiem “Tev vajadzētu…”, viņa pati apstājas, pasmaida un nosaka: – Bet tā ir tikai mana pļāpāšana. Tev sanāk lieliski.
Svari joprojām stāv, bet grāmata par klusēšanas mākslu tagad ceļo no rokas rokā mūsu radu lokā. Izskatās, ka taktiskums ir lipīgs, ja to pasniedz īstajā brīdī un ar pareizo devu pašcieņas. Svari krāj putekļus antresolos, ar krēmu es sasmērēju papēžus – tie kļuva ļoti mīksti, paldies vīramātei. Bet grāmatu… to es redzēju uz viņas nakts skapīša, kad pēdējo reizi bijām ciemos. Un ziniet, tur bija ielikta grāmatzīme? Kaut kur vidū, tātad – tā darbojas.
